Amēlijas stāsts sākas nevis ar vienu konkrētu varoni, bet ar senu vārdu veidošanas tradīciju. Ģermāņu vārdos sastopamais elements amal saistīts ar rosīgumu, neatlaidību, darbu un, dažos skaidrojumos, drosmīgu rīcību. No tā veidojās garākas formas, tostarp Amalberga, bet vēlāk — Amalia. Amelia kļuva par tās starptautiski pazīstamu variantu.
Anglijā vārds īpaši nostiprinājās 18. gadsimtā, kad Hannoveres dinastijas princeses to ienesa karaļnama ikdienā. Henrija Fīldinga romāns “Amelia” 1751. gadā vārdam piešķīra literāru balsi. Vēlāk tas vairs nebija tikai aristokrātisks: Amēlija kļuva par vārdu, kas spēja būt reizē klasisks, silts un mūsdienīgs.
Svarīgi nejaukt Amelia ar Emilia. Skaņa ir līdzīga, taču vārdu vēsturiskās saknes atšķiras: Emilia saistīta ar romiešu dzimtas vārdu Aemilius, savukārt Amelia — ar Amalia un ģermāņu amal. Valodās un ģimenēs šīs līnijas reizēm saplūdušas, bet etimoloģijā tās ir divi atsevišķi stāsti.